Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros, 
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Cauri pilsētas vecajiem vārtiem
Ienāk latviešu strēlnieku pulks.

Aiz aizkariem augstu pie loga 
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā strēlnieki - meiča ir daiļa,
Vai kāds brīnums, ka iesilst tiem sirds.

Pie miera jau strēlnieki dodas,
Ir pusnakts un visi jau dus.
Tikai dārzā zem ozola zariem 
Mainās skūpstiem, bet ozols cieš klus`...

No rīta zeltsaules staros, 
Tauru skaņās kad viļņojas gaiss,
Dodas strēlnieki sīvajā kaujā,
Kas ir bijis, to nestāsta nakts.

Aiz aizkariem augstu pie loga
Meičas actiņas skumīgi mirdz;
Domā meiča - vai redzēšu zēnu,
Kura dēļ klusi pukst mana sirds.

Jau aurot sāk rudeņa vēji,
Brāļu kapenēm pāri tie skrien.
Bāla meiča kopj kapu ar rozēm,
Rūgtu rūgtajas asaras lej.